Lasījām un raudājām – ļoti labi un patiesi uzrakstīts par mūsdienu bērniem. Saudzējiet savus bērnus!
Viņam šodien piezvanīja mamma.
“Dēls, es nezinu, kā lai tev to saka!”
“Mammu, saki kā ir – tieši un ātri!
Jebkurā mirklī saruna var pārtrūkt.
Taiga visapkārt…mēs gaidām palīdzību…
Sniegs ir ielencis mūs, pat helikopteru.”
“Nelaime, dēls, ar tavu bērniņu,
Lūdzu Dievu, lai tas nebeidzās bēdīgi!”
Vīrietis nobāl: “Kas meitai? Kas noticis?
Viņas 13 gados, kas gan varēja būt noticis?”
“Neiedzīvojās savā skolā, nepieņēma.
Ārsti tagad glābt meitu cenšas.
Tagad moderni ir sist, un sist cietsirdīgi.
Šķiet, ka negribēja pakļauties citiem bērniem,
Kā dēļ nabaga sirdij skolā kļuva vientulīgi,
Un vienaudzes nolēma pasmieties par viņu ar grēkiem.
Viņas bija sešas – sita nežēlīgi!
Bet puiši pa to laiku telefonā filmē blēdīgi.
Līdz šim brīdim nevaru saprast – tā taču nedrīkst!
Bet pēc tam šis video internetā plūda bēdīgi…
Piere izsitās aukstiem sviedriem:
“Cik nopietni ir viss?” “Dēls, es nezinu!
Mani pie viņas nelaiž!” “Mammu, pauzi!
Mazliet lēnāk, īsti nesaprotu, ko tu teici.”
“Sasita degunu, zobus izsita!
Tas nav ķermenis, bet viena liela hematoma!
Lai Dievs soda viņus un viņu “jūtūbus”
Un kurš gan tas, kas mājās audzina viņus?”
Galva pārsista ar ķieģeli!
Šādi nerīkojas pat vislielākie zvēri, neģēļi!
Vīrietis trīcēja: “Parunā ar ārstu!”
“Vai tad tādu likteni mēs viņai sniedzām ar siltu glāstu?”
Viņš gāja pa sniegu, asaras bira…
“Dodos pie tevis, meita, turies!”.. No kurienes vilki?!
Tā vien šķita, ka ielenkuši gan te, gan tur,
Bet priekšā, aizmugurē vien eglītes dur…
Viņš iebļāvās cik spēka: “Ejiet prom!
Man nav laika jums, man pie meitas steigšus jātiek!
Kad atgriezīšos, kaut gabalos saplosiet mani!
Taču ne šodien, es viņai līdzās vajadzīgs, man jāiet!”
Viens no vilkiem ar skatienu caururba,
Šķiet, ka tas vadonis, kas baru vada.
Vienā brīdī tas pagriezās un devās prom, līdzi visus viņus sauca.
Šķita, ka pat dzīvnieks – pat tas saprast mācēja.
Nejūtīgs te gāja, te rāpoja.
Tika līdz galam, visi kolēģi skrēja klāt.
Kas naudu, kas lidmašīnas biļeti padeva –
Šāds atbalst vīram kalnos tika sniegts.
Viss bija labi – dzīva! Pat visiem mērgļiem par spīti!
Viņš aizveda meitu ar omīti pie sevis.
Smadzenes nav skartas, kaut viens labums!
Par ko gan bērns šādu sitienu ir ņēmis?
Vecākiem šķita, ka viņiem tikai likās,
Ka runa par viņu atvasēm šoreiz ir.
Apģērbt, apaut, telefonu nopirkt – ar to tā audzināšana beidzās!
SOS, cilvēki! Ko mēs audzinām – zvērus?
Tas viss notika ar mums – tepat!
Jūs saprotat, ka čeki cilvēku izdaiļot nav spējuši!
Jūs māciet saviem bērniem iecietību, cilvēcības spējas!
Mēs nodzīvojām tik tālu, ka vilki cilvēcīgāki klejo…